Bloga ieraksts, kurā Spīgana sajūsminās par SUP un dalās ar konceptuāli mākslinieciskām fotogrāfijām

Foto: Spīgana

Goda vārds, vismaz puse manas dzīves notiek tikai grāmatu dēļ un samīlēšanās pasākumā, ko dēvē par SUP (Stand-up paddle), nav nekāds izņēmums. Vairākās grāmatās esmu satikusi varoņus, kas regulāri mēdz aizlaisties no visas pasaules, vienatnē dodoties uz ūdens. Viens no spilgtākajiem piemēriem bija “The Circle”, bet šī lieta ir manīta arī citur. Pēc pāris grāmatām, kur šāda lieta figurē, secināju, ka tas man būtu tieši laikā, – man patīk pavadīt laiku vienatnē un ir forši ar šo laiku iesākt kaut ko lietderīgu, pie kam būt uz ūdens man patīk. Sākumā metu acis uz kajakiem, jo tie arī visbiežāk figurē grāmatās, bet tad vienā no kuponu saitiem ieraudzīju SUP piedāvājumu un iepirku kuponu, kurā iekļauta ne tikai SUP dēļa īre, bet arī instruktāža un fotosesija.

Protams, kā jau ar kuponiem tas parasti notiek, es viņu iepirku un aizmirsu. Atcerējos vien pēdējā nedēļā un vienīgā brīvā diena pasākuma iemēģināšanai man bija tieši tā, kad gāza kā ar spaiņiem un pat man brīžiem likās tā kā pavēsi. No rīta vēl nevarēju izlemt, vai tiešām gribu to lietu darīt, kupons tak nebija tik dārgs, varētu jau noignorēt viņa esamību… Bet tad pārstāj līt lietus un es nolemju, ka nē, jābrauc. Kamēr esmu dušā, atkal sāk līt un es atkal sēžu un domāju – vai man tiešām to vajag? Apmēram 6 reizes paspēju nolemt, ka savu kuslo purniņu no mājām ārā nebāzīšu un precīzi tikpat daudz reižu arī pierunāju sevi tomēr vilkties ārā un izmantot to sasodīto kuponu. Lai slavētas manas pēdējās veselā saprāta atliekas, jo SUP iemēģināšana ir viena no krutākajām lietām, kas ar mani ir notikusi.

SUP būtība ir ļoti vienkārša – cilvēks ņem sērfošanas dēli, ņem airi un kāpj uz ūdens. Viss pasākums notiek, stāvot uz dēļa un airējoties uz priekšu. Vienkārši. Tas dēlis ir tik stabils, ka cilvēki pat ar jogu uz viņa nodarbojas un parastai airēšanai nav vajadzīgs ne īpašs spēks (pat es ar savām kuslajām rokām pusotru stundu mierīgi noairējos), ne arī īpaša izveicība – līdzsvaru turēt ir apmēram tikpat vienkārši kā uz cietzemes, ja tikai par to briesmīgi neiespringst.

Kad beidzot biju aizkūlusies līdz Ķīšezeram un atradusi savu instruktoru, jau atkal lija lietus un jau atkal mani māca šaubas par šī pasākuma nepieciešamību, bet veiksmīgā kārtā man piedāvāja izīrēt hidrotērpu, kas principā glāba visu pasākumu – ne man bija auksti, ne lietus vai krusa traucēja.

Protams, Spīgana jau nebūs Spīgana, ja kaut ko nesalaidīs grīstē, tāpēc pasākuma sarežģītākā daļa izrādījās hidrotērpa uzstīvēšana mugurā. Kaut kā iemīcījos hidrotērpā, bet saprotu, ka kaut kas nav riktīgi – vai nu man viņš neder vai arī esmu uzvilkusi nepareizi. Sāku pētīt – jā, protams, priekšpuse ir uz aizmuguri. Nu neko, velku nost un stīvēju mugurā otrreiz, kas itin nemaz nav viegls uzdevums – hidrotērps līp pie ādas, pa vidu vēl esmu iemanījusies uzplēst pirkstu (jā, es uzplēsu pirkstu, velkot mugurā hidrotērpu, shush), bet nu kaut kā nebūt ar viņu galā tikusi esmu. Un tad atnāca instruktors. Un paziņoja, ka es to sasodīto hidrotērpu esmu uzvilkusi ar iekšpusi uz āru. Es patiešām nesaprotu, kā instruktoram izdevās noturēt nopietnu sejas izteiksmi, bet es nekad dzīvē neesmu jutusies tik stulba. Protams, kāds jau man būtu varējis pateikt, ka man to tērpu dod nepareizi izgrieztu un tā, un vispār atklājās, ka, pareizi velkot, hidrotērpu uzdabūt mugurā ir pavisam elementāri.

Okēj, hidrotērps mugurā, tagad ir laiks instruktāžai. “Instruktāžai”. Galvenokārt šī daļa sastāv no tā, ka instruktors parāda, kurš ir dēlis un kurš ir airis un pastāsta, ka man būs jāstāv uz dēļa un jāairējas ar airi.

Nu labs i, lienu ūdenī. Vēl tikai bažīgi noprasu instruktoram, ko darīt, ja pulksteni aizmirsu paņemt, bet viņš vēsi attrauc, ka es jau viena uz ezera neaizsēdēšos un tāpat būšu atpakaļ ātrāk par to stundu, jo garlaicīgi taču vienai. Dažiem cilvēkiem vienkārši nav nekāda priekšstata par introvertiem cilvēkiem.

Un šis ir tas brīdis, kad izrādās, ka SUP ir absolūti kolosāla lieta, kas manī izraisa neizmērojamu sajūsmu un es pat iedomāties nevarēju, ka būs tik nenormāli lieliski un brīnišķīgi.

Būtībā tu cilvēks vienkārši stāvi uz ūdens un airējies uz priekšu, sajūtas ir kaut kur starp lidošanu un meditāciju un, kā jau drūmās dienās, ainavas ir elpu aizraujošas un neatkārtojamas.

Visvairāk man, protams, bija žēl par to, ka līdzi nav kameras vai vismaz telefona, jo tie skati… Gaismas pirms negaisa, vindsērferi starp ūdens putnu bariem un ūdens krāsa ir tādi, ka fotogrāfa sirds sažņaudzas. Protams, pirms uz dēļa kāpu nākamo reizi, jau biju iepirkusi ūdensdrošo maciņu telefonam, bet, kā jau tas bija sagaidāms, otrajā reizē bija parasta, garlaicīga, saulaina diena.

Patiesībā mans pirmais SUP mēģinājums beidzās mazliet ekstrēmi (nekā bīstama jau tur nebija, sajūtas gan interesantas). Apmēram pusstundu noairējos un, atceroties visādus SUP video, izdomāju, ka būtu baigi forši uz dēļa nogulties un vienkārši skatīties debesīs. Sajūtas, protams, kolosālas, bet ir kāds blakusefekts – tas dēlis ne sitams uz vietas nestāv un pēc pāris minūšu blenšanas debesīs secināju, ka ar dēli esmu veikli ieviļņojusies ezera vidū. Nu, nekas traks, airējos atpakaļ, vēl nodomāju, ka tieši būšu laikā un tā.

Protams, pirms tam man īsti neienāca prāta padomāt par to, ka ezera vidū būs lielāki viļņi (jā, Latvijas ezeru konteksta par viļņiem runāt ir smieklīgi, bet uz SUP arī tie 15 – 20 cm ir jūtami), pret kuriem airēt krastā būs lēnāk. Bet nekas, laiks taču man vēl ir.

Un tad sākās negaiss. Tumši padebeši, melns ūdens un debesis, kas iet kopā ar ezeru, vējš tieši pretī un krietni lielāki viļņi. Skaistums neaprakstāms un par kameras neesamību vai raudāt varētu, bet ar to krastā tikšanu nu iet grūtāk. Bet nevienā no maniem plāniem nekad neietilpst krišana histērijā vai panikā, es vēl mierīgi nodomāju, ka re kur būs stilīgs stāsts, ko vakarā bārā stāstīt un tik iros uz krastu.

Protams, dievīgajiem skatiem pievienojās arī kārtīga lietusgāze un krusa, bet būsim atklāti – tas visu pasākumu ne mazākajā mērā nemaitāja, tikai piešķīra papildus lielisku noskaņu un fonu labam stāstam (manā galva vispār visa mana dzīve notiek stāstveidīgi).

Un vispār, nav taču piedienīgi ielīst ezerā un pēc tam izlīst no viņa sausai. Ja nu tā jumprava ne par ko nav ar mieru krist ezerā, tak vismaz uz galvas viņai ūdeni uzgāzīsim.

Galu galā vēsā mierā aizairējos uz krastu visai pilošā stāvoklī un ar neaprakstāmu sajūsmu iekšā. Instruktors mani vēl nobildēja (khm, khm) un nosolījos braukt atkal.

Vakarā bārā tik ilgi sajūsmā vārījos par SUP, ka uz šo pasākumu pavilkās arī Modo un Signe, ar kuriem uz ezera uzkāpām pirms pāris dienām un šoreiz man jau līdzi bija arī telefons bildēšanai, šīs izcilās, mākslinieciskās un ļoti konceptualās bildes (ar to es gribēju teikt, ka ne velna telefonā neredzēju, kad bildēju, un bliezu uz aklo) laipni izstādu apskatei savā fotoblogā.

Katrā ziņā man ir skaidrs, ka esmu atradusi sev jaunu aizraušanos un joprojām nevaru beigt sajūsmā spiegt, un nevaru vien sagaidīt nākamo reizi, kad atkal tikšu uz SUP dēļa.

Foto: Spīgana

Modo īsti nebija skaidrs tas kājās stāvēšanas koncepts, tāpēc viņš uz ezera cēli sēdēja ar slapju pēcpusi.

Foto: Spīgana

Klusā daba ar trim SUP dēļiem, Modo pēdu, pusceli un airi.

Foto: Spīgana Foto: Spīgana Foto: Spīgana Foto: Spīgana

Tas, cik ilgi es tirinājos riņķī un apkārt, lai dabūtu ūdensrozes bildi, ir gandrīz apkaunojoši.

Foto: Spīgana

Toties es nebiju vienīgā, kas pie ūdensrozēm tika.

Foto: Spīgana

Klusā daba ar Signes peldkostīmu un ūdensrozi.

Foto: Spīgana

Bilde ar Spīganu, kuru instruktors publicēja savā feisbuka lapā.

5 thoughts on “Bloga ieraksts, kurā Spīgana sajūsminās par SUP un dalās ar konceptuāli mākslinieciskām fotogrāfijām

  1. Instruktora uzņemtais mākslas darbs izskatās tieši tā, kā tu aprakstīji, bet vēl 10x iespaidīgāk. Sajūsmā meklēju krēslu, ko lauzt. 😀

  2. Visiem nevar būt Spīganas veiksme uz negaisiem, mans pirmais SUP gadījās garlaicīgi rāmā dienā, peļķes izmēra ūdenstilpnē. Tā lieta kontrolējas tik viegli kā sarūgušus ābolus saēdies ziemeļbriedis, bet tas nepadara šo lietu aizraujošu, tikai bez garlaicīgas vēl arī mazliet kaitinošu. Kad tiek prom no krasta, kur nav kustības, tiek līdz otram krastam, kurā neliels vējiņš saceļ mazus vilnīšus un dzen otrā krastā. Airējoties pret tiem zem dēļa skan tāds ritmisks “špļek, špļek, špļek”, ka es sāku justies tā, it kā traucētu kādu intīmu nodarbi starp to dīķi un dēli. Mēģinot līdzbraucējai uzprasīt, cik mums vēl atlicis līdz laika beigām (3/4), neko nevar dzirdēt, kamēr nepieairē tuvāk, un tad izrādās, ka viņa jau tiek grūsta niedrēs. Vienīgais, kas pietrūka, ka pīles vēl smietos par mums, bet viņas smīkņāja bārdā un skaļi neko neteica.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

You may use these HTML tags and attributes: <a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <s> <strike> <strong>